Rēķini ar pagātni ir nokārtoti. Vispār cīņa bija smaga. Pat nedomāju, ka pagātne ar mani tik ļoti centīsies izrēķināties un liks par sevi domāt visu ceļu mājup.
Kamēr puikas sanesa visas mantas. Es krāmēju visu, kas krāmejams, slaucīju un mazgāju visu, kas slaukām un mazgājams, un metu laukā visu to, kas metams laukā. Vispār varēja izmest gandrīz visu.
Gultu pārdevu kaimiņienei. Žēl, ka ledusskapi neizdevās realizēt… Ap pus vieniem bijām gatavi. Tikai ar pus stundas nobīdi kā bija plānots sākumā.
Šodien izjutu neparasti daudz emocijas. Kaut gan tīri saprotams. Skumjas, kas mijās ar dusmām, uztraukums, traģikomisms, viss vienā katlā. Un tas katls ir mana galva.
Līdz ko ielikām Londonu mašīnā viņš izlaida nagus, un man viņu nācās palaist vaļā, lai neizārdītu manas vēnas ar nagiem. Viņš visur bija vienlaicīgi. Gan uz priekšējā krēsla, gan aizmugurā, gan man klēpī, gan uz paneļa un zemes. Nolēmām braukt līdz Ingusa mammas restorānam un atrast piemērotu kasti, kurā iespundēt manu trako kaķi, kas nu jau arī laida vaļā cik spēj. Tā kaķi nekliedz pat kaķulaikā. Tik negantā balsī kā mironis morga saldētavā. Piebraucām pie restorāna. Attaisījām durvis. “Sargi kaķi, sargi kaķi!” Tas bija galvenais. Nosargāt, lai tas nezbēg. Un priotams viņš izbēga. Es sagrābu viņu aiz vidukļa, tad aizp kaļas. Astes man palika žēl. Kādas minūtes desmit centāmies sasaukt. Būtu stulbi braukt prom uz reiz, nemēģinot sasaukt, labi zinot, ka viņš neatsauksies un neskries pie kājas. Mana māja no restorāna ir burtiski pāri ielai. Pēc stundas viņš atgriezās mājās. Zavanīja saimniece un teica, ka ir atgriezies. Labi, tātad vēl mazliet nenokārtotu rēķinu ar pagātni, kas atlikti uz nākamās nedēļas nogali.
Bijām kaut kur pie Pienavas, kad sadzirdējām dīvainu dunoņu. Apstādinājām mašīnu. Es izkāpu laukā. Apstaigāju to, bet neko aizdomīgu neredzēju. Visi riteņi vietās. Ne viena riepa cauri. Viss kā nākas. Sēdos atpakaļ un mēs braucām tālāk. Nē! Nu tomēr kaut kas dun. Nu jau stiprāk un jūtamāk. Izkāpām vēlreiz. Nu, bet nav nekā. Labi, pohuj – braucam. Vēl 20 metri un mēs apstājamies ceļmalā. tagad izkāpj Ārčijs. “Bļeģ, ritens nolūzis!” Izkāpām arī mēs. Nomainījām zapasku un uz 80 km/h līdām līdz Saldum, jo bail, ka neatgadās, kas līdzīgs. Visiem galvā attīstās fatāla fantāzija par to, kā mums nolūzt ritenis braucot garām tālbraucēju konvojam un mūsu smadzenes, sūdi un asinis klāj visu šoseju kā sēru sega zārku.
Galā tomēr nonācām.
Žēl Jankas, Ārčija un Ingusa, kas paliek tur. Saldū tādu veču nav!
Nu labi, tagad neņemšos slavēt, cik tie labi.
Miers!
p.s
pie dirsas kā diegs, pie zemes kā palags.
