Tieši tava balss ir vajadzīga Jānim!

http://www.rocknriga.lv/lv/voting/4.html?p=46

Čau, redz kur augtāk links. Ieej un nobalso!

Paldies.

VISS!

Lai nebūtu noslēpums, atklāšu, ka 99% bloga saturu veidoju darbā. Pārējais 1% tapa mājās vai kādā citā interneta piekļuves punktā.

Blogs vairs nebūs. Teorētiski tas ir slēgts, bet ne dzēsts. Kaut kā žēl to visu ietriekt nebūtībā.

Paldies visiem, kas lasīja, skatījās, rakstīja un nerakstīja, aizrādīja vai paklusēja, bija, iegriezās un atgriezās šeit. Pilnībā gan jūs neapdalīšu un turpināšu radošo darbību mazliet citādākā formā.

Šobrīd esmu pievērsies televīzijai, precīzāk Latvijas ģimeņu sadziedāšanās šovam.

Lūk turpmākie avoti:

trrrr.wordpress.com

trr-rr.blogspot.com

klab.lv/users/trrrr

orb.lv / orb.lv

Paldies visiem, kas bija ar mani šos mēnešus.

Lai jums veicas, turpmākajās gaitās!

Jumprava – Pilsēta

Ntā pārvākšanās!

Rēķini ar pagātni ir nokārtoti. Vispār cīņa bija smaga. Pat nedomāju, ka pagātne ar mani tik ļoti centīsies izrēķināties un liks par sevi domāt visu ceļu mājup.

Kamēr puikas sanesa visas mantas. Es krāmēju visu, kas krāmejams, slaucīju un mazgāju visu, kas slaukām un mazgājams, un metu laukā visu to, kas metams laukā. Vispār varēja izmest gandrīz visu.

Gultu pārdevu kaimiņienei. Žēl, ka ledusskapi neizdevās realizēt… Ap pus vieniem bijām gatavi. Tikai ar pus stundas nobīdi kā bija plānots sākumā.

Šodien izjutu neparasti daudz emocijas. Kaut gan tīri saprotams. Skumjas, kas mijās ar dusmām, uztraukums, traģikomisms, viss vienā katlā. Un tas katls ir mana galva.

Līdz ko ielikām Londonu mašīnā viņš izlaida nagus, un man viņu nācās palaist vaļā, lai neizārdītu manas vēnas ar nagiem. Viņš visur bija vienlaicīgi. Gan uz priekšējā krēsla, gan aizmugurā, gan man klēpī, gan uz paneļa un zemes. Nolēmām braukt līdz Ingusa mammas restorānam un atrast piemērotu kasti, kurā iespundēt manu trako kaķi, kas nu jau arī laida vaļā cik spēj. Tā kaķi nekliedz pat kaķulaikā. Tik negantā balsī kā mironis morga saldētavā. Piebraucām pie restorāna. Attaisījām durvis. “Sargi kaķi, sargi kaķi!” Tas bija galvenais. Nosargāt, lai tas nezbēg. Un priotams viņš izbēga. Es sagrābu viņu aiz vidukļa, tad aizp kaļas. Astes man palika žēl. Kādas minūtes desmit centāmies sasaukt. Būtu stulbi braukt prom uz reiz, nemēģinot sasaukt, labi zinot, ka viņš neatsauksies un neskries pie kājas. Mana māja no restorāna ir burtiski pāri ielai. Pēc stundas viņš atgriezās mājās. Zavanīja saimniece un teica, ka ir atgriezies. Labi, tātad vēl mazliet nenokārtotu rēķinu ar pagātni, kas atlikti uz nākamās nedēļas nogali.

Bijām kaut kur pie Pienavas, kad sadzirdējām dīvainu dunoņu. Apstādinājām mašīnu. Es izkāpu laukā. Apstaigāju to, bet neko aizdomīgu neredzēju. Visi riteņi vietās. Ne viena riepa cauri. Viss kā nākas. Sēdos atpakaļ un mēs braucām tālāk. Nē! Nu tomēr kaut kas dun. Nu jau stiprāk un jūtamāk. Izkāpām vēlreiz. Nu, bet nav nekā. Labi, pohuj – braucam. Vēl 20 metri un mēs apstājamies ceļmalā. tagad izkāpj Ārčijs. “Bļeģ, ritens nolūzis!” Izkāpām arī mēs. Nomainījām zapasku un uz 80 km/h līdām līdz Saldum, jo bail, ka neatgadās, kas līdzīgs. Visiem galvā attīstās fatāla fantāzija par to, kā mums nolūzt ritenis braucot garām tālbraucēju konvojam un mūsu smadzenes, sūdi un asinis klāj visu šoseju kā sēru sega zārku.

Galā tomēr nonācām.

Žēl Jankas, Ārčija un Ingusa, kas paliek tur. Saldū tādu veču nav!

Nu labi, tagad neņemšos slavēt, cik tie labi.

Miers!

p.s

pie dirsas kā diegs, pie zemes kā palags.

viss

peedeejas stundas baldonee.

vaacot maaju, sapratu, ka labak ir cinities ar slinkumu, cik nu tas vien ir iespejams un darit visu pareizajaa laikaa. nomazgat traukus pec sevis, savakt uz zemes muljoshas lapas un zjurnaslu, gramatas, diskus un pildspalvas. izmazgaat katru, kura gatavots un palicis sautejums – gadu! hehe. nu taa.

viss veel jaizskjiro lupatas un tad jau viss. saksims nesat kastes un mebeles un lonsonu. ardievu. shos divus gadus es biju laika mauka. pardevu savu laiku, kadam, kas man par to atlidzinaja naudaa.

šitais visiem tagad ir nepārtraukti jāklausās un jāsit sev pa vēderu ar kulaku nepārtraukti – arī dzan

Kur medus?

par tēmu

kush iesaka

Run for your fucking live lolie!!!1

bēres

katra diena ir bēres

un katra nākamā diena ir bēres.

katru rītu es ceļos ar smagu nepatiku krūtīs

un ģērbjos, ja paspēju iztīru zobus.

katrs rīts ir vienlīdz nepanesams

savā vēl miegainībā tītajā vieglumā,

kas pavada līdz pat mašīnai

cauri kaimiņu sētai,

līčojot pa dubļiem un riepu lietūdens pielijušām vagām.

katru dienu ir bēres.

katru dienu mēs gaidam, kad mācītājs pabeigs runu

un liks aizbērt kapu, lai varam doties mājās – pie miera

ar drebošu sajūtu pakrūtē, ka arī rītā ir bēres

kurās mēs apglabājam katru savu dienu

kāda cita – labākas dienas dēļ.

Vīrs ieiet veikalā un ilgi mīņājās pie piena plauktiem. Garām iet večiņa.

“Jums ir pārāk gari un noļekuši pupi!” Vīrs uzsauc sirmgalvei no muguras.

“Man arī ir pārāk gari un noļekuši pupi!” Atbild večiņa un iekāpj saldētavā pie pelmeņiem.

Vīrs turpina stāvēt, nespēdams izvēlēties pienu. Pienāk apsargs. “Vai jūs zinājāt, ka tanks uzsākot kustību patērē trīsdesmit litrus degvielas?” “Nē, bet vai jūs zinājāt, ka kamerā sēž večiņa?” “Jā!” Priecīgi iesaucas apsargs. “Viņa jau tikai trešdienās!”

stafete

tā kā man visticamāk neviens stafeti nepados, bet arī es vēlos piedalīties, tad rakstīšu nesagaidot un ignorējot noteikumus.

1) Piektajā klasē aizbraucu uz Imantām, kur atpūtas bāzes teritorijā svētdienas skola rīkoja nedēļu ilgu nometni. Viss beidzās tā, ka es sadirsos ar Kristapu, Dievu un meiteni vārdā Anna, kas nēsāja saplēstas džinsenes uz kurām ar lodīšpildspalvu bija krustām, šķērsām sarakstītas viņas mīļākās grupas. Atceros Offspring un Anarhijas simboliku. Es lūdzu, vai varu iebāzt pirkstu vienā no izplēstajām spraugām un viņa atļāva. Man viņa ļoti patika, bet es viņai nē. Viņai patika Kristaps un bija pie dirsas Dievs. Un kā jau minēju es sadirsos ar visiem un aizbraucu mājās trešdienā. Mašīnā Kristapa mamma stāstīja, ka viņas dēls agrā bērnībā nokritis no sķūņaugšas un tāpēc dažkārt uzvedās neloģiski (ēd uz zemes atrastas tabletes, met ar ķieģeli kādam pa galvu vai vienkārši nokslīst un nesaprot, kur atrodas)

2) Man vienmēr ir patikušas vecākas sievietes (šobrīd tā fāze pamazām sāk plakt). Astotajā klasē es pirmo reizi piedzēros. Tā bija skolas ziemassvētku balle. Mēs visi dzērām sarkano LB. Laura gāja divpadsmitajā klasē. Es astotajā. Viņai tovakar bija melna lateksa kleita. Viņa bija piedzērusies tāpat kā es. Mēs tupējām uz trotuāra pie sporta zāles un pīpējām. Es pagriezos pret viņu un teicu “Tu esi kruta!”. Tad mēs skūpsītājāmies un es zaudēju līdzsvaru, jo aizvēru acis. Nogāzos uz muguras un sāku vemt. Vairāk neko neatceros. Tas bija mans pirmais skūpsts. Pēc tam vairākas nedēļas atgriezos pie sporta zāles, cenšoties atrast tieši to vietu, kur tupējām. Mana vienīgā norāde bija pievemtais zālājs. Es viņu mīlēju. Tā man šķita toreiz.

3) Pus gadu klausījos Eminemu un X-Zibit. Tagad ir mazliet kauns. Domāju tā tas būs vienmēr, jo nespēšu melot tiem, kas mani nepazīst, ka jau kopš 10 gadu vecuma esmu uzticīgs rokmūzikai. Manā pagātnes palagā ir neizberžams kauna traips.

4) Neciešu neskaidrību.

5) Pats attīstu paranojas. Kādu laiku bija bail iet vannā, jo likās, ka vannā – man virsū uzgāzīsies boileris – saspiedīs mani un nositīs ar elektrību.

6) Joprojām nevaru iegaumēt kur atrodas Tallina. Igaunijā vai Lietuvā?

7) Nepatīk rižiki. Nespēju tur neko darīt. No visiem ir tikai viens izņēmums. Pārējiem man gribas nodīrāt ādu un izdurt acis.

ralfs

TICI MAN!

Pēdējā nedēļa.

Nu ko, nākamā nedēlā ir pēdējā. Šodien ir svētdiena. Tātad vēl apaļas septiņas dienas. Protams, tas ir melots, jo nekad jau nevar zināt kā tur viss iegrozās. Un tomēr, visiem, kam ir gribēšana un varēšana var atnākt, pasēdēt, parunāt. Nu skatās paši. Protams nekādas dzeršanas, saļankas, pīpēšanas un lamas nebūs, jo esmu iestājies SXE klosterī.

?

kur ir palikuši vecie laiki, kad vīri mēneša pēdējā piektdienā gāja uz publisko namu maukās, bet sievas palika pie bērniem un adīšanas?

Pārrāvumi

Pirmais pārrāvus notika netālu no bastējkalna. Mēs sēdējām ar Rvīnu kanāla malā un tāpat vien runājām – es pīpēju. Starpcitu dīvaina sakritība, kad bijām autenē, lai nopirktu laicīgi biļeti, Rvīns man atklāja savus novērojumus par skrienošajiem cilvēkiem. Viņš teica “Vai es ievētrojis, ka cilvēki bieži skrien, muļķīgi vicinot rokas, stulbu, izmisuma piedzītu sejas izteiksmi cenšoties kaut ko nenokavēt!”

Tad pēc kādas stundas mēs sēdējam jau minētajā kanālmalā, kad mums garām gāja divas meitenes. Nonākušas mūsu priekšā tās pēkšņi sāka skriet. “Skrienam!” Teica meitene, kas gāja iekšmalā. Un abas aiznesās kā vēja plēstas. Dīvaini!

Otrs atgadījums nebija gluži pārrāvums, bet stulbs, pieklusināts aklas mīlnieces skandāls/scēna pa telefonu. Man autobusā blakām apsēdās gadus 35 jauna sieviete.  Labi, lietišķi ģērbta. Viņai mugurā bija rūtains vilnas mētelis. Kājās melni ādas zābaki, melni svārki,  neilona zeķes. Taisni, gaiši mati – līdz pleciem. Deguns tik plāns kā papīra lapa, bet tomēr ļoti skaists. Iesākumā viņa izsaiņoja kruasānu un laužot to pa gabaliņiem lēnām vien notiesāja, uzdzerot pa virsu negāzētu ūdeni. Es centos uz viņu neskatīties, tāpēc iespiedos tuvāk logam un sāku lasīt tikko nopirkto grāmatu par amerikāņu lielās depresijas laiku un diviem klaidoņiem un viņu darba dēkām.

Sieviete sāka runāt pa telefonu uzreiz pēc tam, kad bija tikusi galā ar savu kruasānu. Viņa runāja ļoti klusu, taču ne tik, lai neviens, kam sarunu nebūtu jādzird to patiešām arī nedzirdētu.

“Bet es jau braucu. Es esmu autobusā. Nē es nevaru izkāpt. Es jau braucu. Jā. Es jau braucu ārā no Rīgas. Nē, es nevaru tagad izkāpt. Bet tu teici, lai braucu! Nu ko tu tagad runā? Tu teici, lai braucu…! Kas tev kaiš? Kas noticis? Runā ar mani!”

Saruna pārtrūka un viņa zvanīja otro reizi.

“Kas ir noticis? Bet tu teici, lai es braucu! Nu, es jau braucu, esmu ceļā uz Saldu!”

Saruna pārtrūka vēlreiz.

“Es tevi mīlu! Es tevi mīlu! Es tevi mīlu! Viņa atkārtoja šos vārdus vēlreiz un vēlreiz, līdz saruna atakl pārtrūka. Cik noprotu viņa runāja ar vīrieti. Ar kādu, kas apsolījis viņu sagaidīt Saldū, bet pievīlis. Viņa zvanīja vēl kādas reizes desmit, saglabājot mieru, nepaceļot balss toni. Tad viņs vairs necēla un viņa atstāja ziņojumus automātiskajā atbildētāja. “Es tevi mīlu, es tevi mīlu viņa atkārtoja. Es braukšu prom sešo. Lūdzu! Satiec mani tikai uz stundu! Es tevi mīlu, es tevi…mīlu…!”

Darbs III

Strīds.

Šķiet martā es pamatīgi salecos ar savu tiešo darba devēju, līdz ar to mēs nepārmijām praktiski ne vārda turpat pus gadu. Varētu jau arī nestāstīt, kas īsti toreiz notika, bet kamdēļ tad es vispār rakstu?

Grāmatvede, kas izmaksā algu ir manas tiešās priekšnieces māte. Es ienācu kabinetā ar konkrētu jautājumu. Kā vēlāk sapratu kādu tas var aizskart, par sadusmot un mudināt uz naidu. Es jautāju “Kā tev ar naudiņu? Ir kas kabatā?” Loģiski, ka “ir kas kabatā” nav jāsaprot tieši, bet gan pārnestā nozīmē kā jau tas ierasts. Tagad man šķiet, ka biju pat dzirdējis to jautājam no kāda cita mutes. Iespējams L. , bet varbūt maldos. Lai vai kā nauda viņai bija un to arī saņēmu. Taču manu rupjo runas stilu par ļaunu ņēma tiešā priekšniece, kas nez kādu iemeslu dēļ biaj ieradusies darbā. Mūsu kabineti ir savienoti. Grāmatvedes ir caurstaigājams. Caur to var nonākt mūsējā. Manā un manas tiešās priekšnieces. Darbā viņu sauca par mazo bosu.

Braucot mājās es saņēmu sms no mazā bosa. Viņa rakstīja “kas tev mana mamma ir kāds čoms, ka vari prasīt, kas viņai kabatā? laikam tev tiešām kauna izjūta nav un nekad arī nebūs. vēl viņa rakstīja kaut ko par pārlieku skaitlisku smēķēšanu darba laikā. Es atbildēju, ka neesmu to domājis tā kā viņa to ir sapratusi. Viņa atrakstīja vēl kaut ko un tad es uzrakstīju otro sms ar visu ko domāju. Kopš tās dienas mēs nesarunājāmies aptuveni pus gadu. Patiesībā bija viegli. Man nepatīk runāt ar saviem darba kolēģiem. Man viņiem nav ko teikt un patiesībā man arī nepatīk viņos klausītos, jo tie nepasaka neko tādu, ko būtu vērtīgi paturēt galvā. Vienas vienīgas, laicīgas muļķīgas un TV programmas atstāsti, kas mani garlaiko un sanikno.

Ar mazo bosu mēs dalījām vienu kabinetu. Dien dienā sēdējām pretīm viens otram – klusēdami. Ilgu laiku viņa atslēdza man internetu, jo domāja, ka savu darba laiku izniekoju dr.lv un tā bija taisnība, daļu laika es tiešām izniekoju dr.lv tāpat kā viņa un visi pārējie, kas ienīst savu nepanesamo eksistenici. Kad kaut ko vajadzēja pārsūtīt viņa iesprauda kabeli un pēc tam to izrāva. Pusdienas laikos, kamēr viņa mielojās pie savas vecāsmātes es izmantoju viņas datoru. Pārbaudīju ēpastu un ziņas dr.lv Es needu. Man nepietika naudas. Man pietika vakariņām, cigaretēm un retām iedzeršanām. Tas bija dīvains laiks. Neviens šķiet īsti nezināja, ka mēs esam sagājuši ragos. Tiekai pēc mēneša grāmatvede bija jautājusi L. kāpēc mēs savstarpēji nekontaktējamies. Šķiet vienīgā, kas zināja par notikušo bija L., jo es viņai pastātīju. Tajā laikā man šķita, ka viņa ir manā pusē, jo mēs abi bijām ārpus ģimenes. Viņa tāpat kā es bija no malas. Vēlāk izrādījās, ka es esmu viens. Kopš tā laika es ar uzmanību attiecos pret izpalīdzīgiem cilvēkiem. Man viņi šķiet apšaubāmi, perinātāji.

Pārvākšanās II

Mazais boss piedzemdēja meitiņu un mēs atsākām runāt. Iespējams agresīvais postenis tika ieņemts tieši dēļ hormoniem, kas plosīja viņas miesu kā piranjas tikko dzimušus žurkulēnus.

Kādu pēcpusdienu mana tiešā priekšniece paziņoja, ka atradusi man dzīvokli. Tas esot kurināms ar malku, atrodas otrajā stāvā un ļoti liels. Turklāt saimniece ir liela lasītāja, tā kā es varēšot dzīvot pa viņas bibliotēku un vispār labi dzīvot.

Dzīvoklis tiešām bija liels un arī par bibliotēku nebiaj melots.

Pēc trīs dienām es pārvācos. Tā bija trešdiena. Ap pusdienas laiku man prātā iešāvās, ka pārvākties varētu jau šodien, es sarunāju mašīnu, šoferi un devos mājās ātrāk, lai sakravātu mantas. Tas bija maijs.

Ap septiņiem mēs ienesām dzīvoklī pēdējās kastes un es aizslēdzu durvis, lai pavadītu šoferi un aizietu uz veikala pēc kā dzerama, lai nosviņetu pārvākšanos. Mēs izgājām sētā. Sētas iekārtojums ir vienkārš. Mana māja  ar plašu pagalmu, kas daļēji asfaltēts. Vienā pusē šķūnis, bet otrā noliktava. Gara, dzletena divstāvu ēka ar neskaitāmiem maziem lodziņiem, viens, cieši pie otra. Pirms tam saimniece tika stāstījusi, ka noliktavu iecienījuši jaunieši, kas tās tuvumā un iekšienē dzer un elpo aerosolus. Kādu dienu mājenieki aizrādījuši puņķainajiem bērneļiem un tie pa nakti mājai izdauzījuši dažus logus un kopš tā laika te nav rādījušies. Un tagad mēs stāvējām sētā. Saimniece nāca no dārza, kas stāvot pret noliktavu atrodas man aiz muguras. Es samaksāšu šoferim. Pacēlu acis. No loga otrajā stāvā, kas vistuvāk mūsu mājas stūrim, no noliktavas šāvās laukā uguns mēle. Drīz vien tā pārmetās uz blakus logu. Sāka sprakšķēt koks un plīst uzkarsušais stikls. tā nolādētā noliktava dega. Kāds perdelis tai bija pielaidis uguni. Es tikko biju uznesis pēdējās kastes un gāzes balonu nolicis virtuvē. Un tā nolādētā ēka aizvienvairāk ietinās ugunslakatā izdalot jūtamu karstumu. Vēl nesprāga šīferis. Mans šoferis skaidroja “Ja sāks sprāgt šiferi, tad ugunsdzēsēji to nedzēsīs, iespējams nodegs arī tava māja” Un tas bija pavisam iespējami, jo no stūra līdz stūrim ir nieka trīs metru sprauga. Cik tur vajag, lai uguns pārmestos manos bēniņos uzlaižot gaisā visu manu iedzīvi. Uz mirkli es sajutos pavisam viegli. Man vairs nebūtu jāstrādā. Man nekā nebūtu. Es varētu aizbildināties kaut kā. Izdomāt kaut ko.

Beigās atbrauca piedzērušies ugunsdzēsēji. Ar lielo spiedienu gandrīz izsita man virtuvē stiklus, jo nespēja novaldīt šļūteni. Viņi dežūrēja visu nakti, kamēr es sēdēju gultā un dzēru. Noliktavas krāsmatas visu nakti kā atmosfērā nonākušas zvaigznes kvēloja. Nākamajā dienā es devos uz darbu un kad pārrados saimniece pastāstīja, ka noliktava dienā aizdegusies vēlreiz.

Tā sākās otrais aplis. Starpcitu nākamnedēļ es izvācos. Vasarā te ir tiešām labi, bet ziemā gatavā elle.

Darbs II

Rīts pēc jaunumu izplatīšanās.

Patiesība man mazliet žēl ir L. Es tikko biju aizgājis uzpīpēt uz galu. L. sēdēja galīgi saskābūšu ģīmi. Es jautāju, ko tik saskābusi un viņa atbildēja, ka neesot jau par ko priecāties. Es sapratu, par ko ir runa, bet turpināju tēlot muļķi. Viņa paskaidroja, ka zaudēšot darbu. Patiesībā man tam negribas ticēt, jo zinu, ka viņa mēdz izdomāt neesošus faktus. Domāju tā ir arī šoreiz.  Viņa ir diezgan spējīga. Tiesa ar pretīgu raksturu. Var darīt gandrīz jebkuru darbu, bet viņas velme izpatikt visiem nereti rada plaisu star sevi pašu. Un tagad viņa sēž pie galda, ietinusies savā jaunajā šallē, ko atvedusi no Londonas. Starpcitu mani darba kolēģi krīzes laikā brauc ceōjumos uz Turciju, bet šopingā uz Londonu. Nu tas tā. Ja jau ir nauda un laika, tad kāpēc nē.  Viņa paliek bez darba. Vismaz tā viņa apgalvo. Tagad viņa apsaukā visus. Manu darba devēju, savu darba devēju un vēl trešo personu, kas ieņemšot viņas vietu. Patiesībā man ir ļoti žēl šo cilvēku. Viņiem ir ģimene. Vismaz pieci līzingi. Māja, kas jāuztur un bērns, kas jāizskolo, jāpabaro un jāapģērbj. Man nav nekā. Es esmu brīvs. Vienīgais, par ko man sāp galva ir kaķis. Kur lai to lieku? Svešiem dot negribas. Tomēr mans. Mans Lonsons.

Te tev nu bija augstprātība. Ne reizi vien esmu cietis no L. izliktajām lamatām. Tagad viņa pati ir iekritusi savā piemājas mēslu bedrē ar visām savām mantām un ambīcijām. Būtībā šis ir nekrologs. Šeit valda skumja gaisotne.  L. sarunas laikā pateica vienu frāzi, kurai piekrītu arī es. “Man ir žēl sava izniekotā laika” – viņa teica. Arī man ir žēl sava laika.

Kā viss sākās.

Es kārtējo reizi biju pametis skolu un atgriezies mājās. Es sēdēju bez darba cerībā, ka no manis sanāks labs rakstnieks. Tas bija pirms diviem gadiem. Par tā laika daiļradi es vispār nevēlos runāt. Biju iedzīvojies pamatīgā dzīves apnikumā. Un cik noprotu tā tomēr nebija depresija kā man likās toreiz. Es vienkārši ienīdu visu, sēdēju mājās un cerēju, ka pēkšņi gūšu satraucošus panākumus. Muļķis!

Septembra vidū man piezvanīja brālis. Viņš izteica darba piedāvājumu. Mēs par to bijām runājuši jau iepriekš, taču es nepiegriezu tam ciešu vērību. Taču šoreiz es atbildēju, ka padomāšu. Man bija nedēļa laika. Brālis sacīja, ka atradis man dzīvokli Ķekavā. Tie ir kādi 12 km no Baldones. Un 15 no manas darba vietas.

Sāku apsvērt plusus. Man būs sava dzīvesvieta. Sava nauda. Darba telefons. Apkārt pieauguši cilvēki. Darbs nekādu izaugsmi nesolīja. To es zināju jau pašā sākumā. tas protams atstāj iespaidu uz centību.  Turklāt pēc darba būtu pietiekami daudz laika, lai rakstītu.  Turklāt es biju iepazinies ar kādu Sisiju Lodi no Baldones.

Sāku apsvērt mīnusus. Brālis un viņa jaunā ģimene. Man nekad nav bijušas labas attiecības ar brāli. Nojautu, ka tās varētu pasliktināties vēl vairāk. Turklāt arī viņa jaunā sieva nebija nekāds dvēseles dvīnis. Vēl nezināma, jauna vieta. Nav draugu, nav ne viena pie kā aiziet, aprunāties. Turklāt attalgojums samērā niecīgs. 250 ls pirmos trīs mēnešus un tad 300, ja paveiksies. Nu ar 300 varētu pietikt. 150 maksimums par dzīvokli. 150 paliek ēšanai, dzeršanai un cigaretēm. Pamaz. Tāda kailas eksistences noturēšana virs ūdens vien sanāktu.

Mana ģimene bija par braukšanu. Es biju pret. Beigās arī es biju par. Iestāstīju sev, ka viss būs labi un ja nebūs labi, tad varu arī iet prom. Neviens jau mani šeit netur…

Pirmais mēnesis.

Sāku strādāt otrajā oktobra nedēļā. Iesākumā dzīvoju pie brāļa, jo dzīvokli Ķekavā es biju nokavējis. Par laimi. Es dzīvoju vienā istabā ar brāļa 9 gadīgo meitu. Mēs gulējām divstāvīgā gultā. Viņa bija neciešama. Es nespēju ne palasīt, ne parakstīt. Aiz sienas dārdeja lielais platekrāna TV. Virtuvē mieru nelika suņi. Istabā brāļa meita. Tas vilkās aptuveni mēnesi. Katru rītu mēs cēlāmies desmit pāri septiņiem. Paēdām brokastis. Izdzērām kafiju, uzpīpējām un braucām. Pirmajā darba nedēļā es sapratu, ka esmu iekūlies pamatīgos sūdos. Viens papīrs, otrs papīrs, trešais, trīspadsmitais. Tas viss ir jāņem vērā. Tā un šitāda apdrošināšana. Tāda un šitāda uzpildes stacija. Tāds izrakstītais un tāds piestādītais rēķins. Piekabes, šoferi, vilcējis. WTF?!?!?! Pirmajā darba dienā mani apsēdināja pie galda un piešķīra darba pierakstu kladi.

Mēneša laikā no galvas es iemācījos aptuveni četridesmit mašīnu nummuru un zināju, kas uz kuras brauc. Tagad es zinu aptuveni 70 reģistrāciju nummurus un 100 šoferu vārdus un uzvārdus.

Te viss notika apgabaliem. Ja kaut ko vajadzēja, tas tika nopirkt. Neviens te par naudu nesūdzējās. Ik rītu mēs dzērām kafiju atpūtas telpā un visi runāja par laika apstākļiem. Katru rītu viens un tas pats. Visi salīdzināja gaisa temperatūru septiņos no rīta un aprunāja slikto laiku. Ir jau novembris. Jāsalst! Bet nekā. Tajā laikā lielais boss būvēja savu pirti un piebraucamais ceļš bija tik ļoti izjāts, ka tas ieņēma goda statusu katra rīta sarunā, līdz viņi to salaboja un runāja tikai vēl kādas divas nedēļas. Visiem bija skaidrs, ka ceļš tagad ir labs. Un ar laiku apr to neviens vairs nerunāja.

Tu varēsi!

Iesākumā man paskaidroja, ka es varēšu dabūt brīvu, kad vien vēlos. Piektdienās varēšot ātrāk tikt mājās, lai paspētu uz autobusu, kas ved uz Saldu. Var iet pīpēt, kad vēlas. var dzert kafiju cik vēlas…

Tu nedrīksti!

Pēc mēneša man sāka pārmest, ka es pārāk daudz laika pavadu atpūtas telpā pīpējot un runājot ar kolēģiem. vai vienkārši tur sēžu viens pats un pīpēju. Ar laiku, par katru dienu ko neesmu pavadījis darbā man atvilka. Arī par tām puspiektdienām, ko izmantoju kā solīts, lai aizbrauktu un paspētu. 250 ls bija tāla oāze, kas pienākot tuvāk atklājās kā piespļauta mutesbļoda.

Pārvākšanās.

Novembrī es sāku dzīvot Zīļu ielā. Man bija 43 km2 liels vienistabas dzīvoklis pirmajā stāvā. Jau sen kā bija sākusies apkures sezona, taču to šeit nevarēja just, jo kā jau tādā padomju daudzstāvu mājā visa apkures sistēma sen novecojusi un kā zināms pirmajos stāvos vienmēr ir viss vēsākais. Virtuvē nebija elektrības. Visi kontakti izpisti. Virtuvē nebija arī ūdens. Tagad domājot, es nevaru atsaukt atmiņā nevienu dienu, ko skaidri atceros no Zīļu ielas nama. Nebija arī siltā ūdens. Internetu es zagu no kaimiņiem.

Lielas sakritības pēc es sāku dzīvot vienā namā ar jau minēto Sisiju Lodi, kas mani ātri vien iepazīstiņaja ar visiem sev zināmajiem cilvēkiem. Kamēr mēs ar brāli pārvedām mantas Sisija mazgāja manu grīdu. Par to paldies. Paldies arī par kaķa un mais barošanu, trauku mazgāšanu un ciešanu manus dzēruma murgus šad un tad. Taču neņemot vērā to, ka virs manis dzīvoja Sisija es biju viens. Man nepatika iet ciemos, jo tad, kad bija laiks atvadīties man bija jāatgriežas savā aukstajā alā, kas bija tik tumša, ka ienākot es saslēdzu visas iespējamās gaismas un lielā atrumā metos uz istabu, lai ieslēgtu mūziku. Nedaudz atdzīvināt šo ūķi. Man visu laiku likās, ka kāds mani vēro. Ka kāds ielauzīsies, ka kāds izsitīs logus, ka kāds jau ir ielauzies. Darbā sāka iet aizvien sūdīgāk. Arī mājās nebija nekāda prieka. Ar laiku aizdambējās vanna kurā es mazgāju traukus. Pavasarī, kad izvācos tā bija tik ļoti aizdirsta, ka man nācās pirkt to verķi ar ko atdambē podus un izlietnes. Kādas trīs nedēļas pirms izvākšanās es biju šausmīgi pārdzēries ieradies mājās un pievēmis vannu, nemaz nerunājot par istabu, gultu un koridoru. Un turpat trīs nedēļas es neuzskatīju par vajadzīgu izvākt nesagramotos tomātus, gurķus un šašlikus, kas atvemti gulēja vannas dibenā. Tie smirdēja tik šausmīgi, kad vācu tos, ka man nācās nopirkt gaisa atsvaidzinātāju un pašam iziet pastaigā, lai neapvemtos no tās smirdoņas.